Kad tumsa nāk un viļņi sāk plosīties,
Tāds ir ceļš, kas garām slīd.
Bet tur, kur sirds vēl droši soļo,
Nav spēka, kas to apturēt steigtu.
Cīnītājs stāv, neskatoties bailēs,
Viņam nav vaļā ceļa no rūpēm.
Viņš paņem roku un dūri zāģē,
Pāri kalniem un pāri jūrām.
Visi izaicinājumi, visi zaudējumi,
Nekļūs par šķērsli viņa ceļā.
Viņš cīnās, kad iekšā liesmas dzīvo,
Un tic, ka uzvaras diena vēl nāks.
Viņš nav viens un tomēr viens,
Cīņa — tā ir viņa un tikai viņa.
Un, kad uzvaras zvaigzne aust,
Viņš zina, ka bija tā vērts, bez nožēlas.
Tā ir drosme, kas pārsniedz bailes,
Katrā sitienā, katrā sāpē.
Jo ir tie, kas padodas, un ir tie, kas stāv,
Un tie, kas cīnās, kad visi saka "pārtrauc".